Metodoloģiskais pamatojums (LV)
Šis rīks apvieno divus klasiskus darbus: Michael Porter (1990) “The Competitive Advantage of Nations” un C.S. Holling (1973) “Resilience and Stability of Ecological Systems”. Portera konkurētspējas dimantmodelis uzsver, ka inovācijas, klasteru attīstība, konkurences intensitāte un uzņēmumu stratēģijas nosaka valsts vai reģiona ilgtermiņa konkurētspēju. Hollinga noturības teorija savukārt skaidro, kā sistēmas spēj absorbēt traucējumus, saglabāt funkcionēšanu un pielāgoties jauniem apstākļiem. Šajā demonstrācijā konkurētspējas faktori tiek interpretēti kā spējas radīt jaunu vērtību, savukārt noturības faktori – kā spējas saglabāt stabilitāti un atjaunoties pēc šoka. Inovāciju intensitāte atspoguļo spēju radīt jaunas tehnoloģijas un produktus, kas ir centrāls Portera modeļa elements. Klasteru attīstība norāda uz ģeogrāfisku specializāciju un sadarbības tīklu veidošanos, kas palielina produktivitāti. Konkurences intensitāte nosaka, cik efektīvi uzņēmumi reaģē uz tirgus spiedienu un cik ātri tie ievieš uzlabojumus. Hollinga teorijas daļa ietver ekonomikas daudzveidību, kas samazina atkarību no viena sektora un palielina sistēmas elastību. Buferkapacitāte raksturo spēju absorbēt negatīvus šokus, piemēram, pieprasījuma kritumu vai piegādes ķēžu traucējumus. Adaptācijas spēja atspoguļo sistēmas spēju mainīt struktūru un procesus, lai saglabātu funkcionēšanu. Apvienojot šos divus modeļus, rīks ļauj analizēt reģiona spēju vienlaikus būt konkurētspējīgam un noturīgam. Tas uzsver, ka augsta konkurētspēja bez noturības var radīt ievainojamību, savukārt augsta noturība bez konkurētspējas var ierobežot izaugsmi. Šī pieeja piedāvā līdzsvarotu skatījumu uz reģiona attīstības potenciālu un palīdz izprast, kā dažādi faktori mijiedarbojas dinamiskā vidē.
Methodological rationale (EN)
This tool combines two classical works: Michael Porter’s (1990) “The Competitive Advantage of Nations” and C.S. Holling’s (1973) “Resilience and Stability of Ecological Systems”. Porter’s diamond model emphasises that innovation, cluster development, competitive pressure and firm strategy determine long‑term competitiveness. Holling’s resilience theory explains how systems absorb disturbances, maintain function and adapt to new conditions. In this demonstration, competitiveness factors are interpreted as the ability to generate new value, while resilience factors represent the ability to maintain stability and recover after shocks. Innovation intensity reflects the capacity to create new technologies and products, a central element of Porter’s framework. Cluster development indicates geographic specialisation and collaboration networks that enhance productivity. Competitive intensity determines how effectively firms respond to market pressure and how quickly they implement improvements. Holling’s part of the model includes economic diversity, which reduces dependence on a single sector and increases system flexibility. Buffer capacity describes the ability to absorb negative shocks such as demand drops or supply chain disruptions. Adaptive capacity reflects the system’s ability to change structure and processes to maintain function. By combining these two models, the tool allows analysis of a region’s ability to be both competitive and resilient. It highlights that high competitiveness without resilience can create vulnerability, while high resilience without competitiveness may limit growth. This integrated approach provides a balanced perspective on development potential and helps understand how different factors interact in a dynamic environment.